Akcents
Akcents ir noteikts izrunas veids, kas raksturīgs konkrētas valsts, teritorijas vai sociālās kārtas pārstāvjiem.[1] Akcents atspoguļo citas valodas skaņu īpatnības vai, retāk, personas runas īpatnības. Akcentus nevajadzētu jaukt ar dialektiem, kas ir valodas paveidi.
Ja grupā ir noteikta standarta izruna, tie cilvēki, kas no tās atšķiras, "runā ar akcentu". Cilvēki no ASV "runā ar akcentu", raugoties no angļa viedokļa, un otrādi. Cilvēkiem, kuriem kāda valoda nav dzimtā, akcents var būt saistīts ar viņu dzimtās valodas īpatnībām. Katrā valodā ir atšķirīgas skaņu kombinācijas. Aptuveni 12 mēnešu vecumā bērni izvēlas, kuras skaņas viņiem vajadzīgas, lai apgūtu attiecīgo valodu. Ar gadiem kļūst arvien grūtāk apgūt šīs "aizmirstās" skaņas. Spilgts piemērs tam ir vācu un angļu valodas atšķirība — "w" un "th" skaņu, piemēram, angļu valodas vārdos "wish" un "this", vācu valodā nav — tuvākās skaņas ir "v" un "z". Rezultātā daudzi angliski runājošie vācieši izrunā "wish" kā "vish" un "this" kā "zis". Līdzīga disjunkcija rodas arī angliski runājošajiem, kuriem var būt grūti izrunāt patskaņus tādos vācu valodas vārdos kā "schön" (skaists) un "müde" (noguris).
Bērni spēj salīdzinoši ātri pārņemt akcentus. Piemēram, imigrantu ģimeņu bērniem, salīdzinot ar viņu vecākiem, izruna parasti ir līdzīgāka vietējiem iedzīvotājiem, taču gan bērniem, gan vecākiem var būt akcents, kas ievērojami atšķiras no vietējo iedzīvotāju izrunas. Tomēr arī pieaugušo vecumā akcents nav nemainīgs. Džonatana Haringtona (Jonathan Harrington) veiktā Elizabetes II karalisko Ziemassvētku apsveikumu akustiskā analīze atklāja, ka pat tik konservatīvas personības kā monarhs runas veids var turpināt mainīties mūža laikā.
Svarīgs faktors, kas nosaka, cik lielā mērā akcents būs pamanāms (vai spēcīgs), ir vecums, kurā tika apgūta svešvaloda. Kritiskā perioda teorija nosaka, ka, ja mācīšanās notiek pēc kritiskā perioda (parasti to uzskata par pubertātes periodu), kas nepieciešams dzimtās valodas izrunas apguvei, ir maz ticams, ka indivīds iegūs dzimtās valodas akcentu. Tomēr šī teorija pētnieku vidū ir diezgan pretrunīga. Lai gan daudzi atbalsta kādu no kritiskā perioda formām, viņi vai nu nosaka to agrāk par pubertāti, vai arī uzskata to drīzāk par kritisko "logu", kas var atšķirties atkarībā no indivīda un ir atkarīgs no citiem faktoriem, ne tikai no vecuma, piemēram, dzīves ilguma, svešvalodas līdzības ar dzimto valodu un abu valodu lietošanas biežuma.
Prestižs labot šo sadaļu
Dažiem akcentiem, jo īpaši tiem, kas saistīti ar Eiropas mantojumu, sabiedrībā tiek piedēvēts lielāks prestižs nekā citiem akcentiem, tāpēc daži runātāji tos var apzināti pārņemt. Tas bieži vien ir saistīts ar to, ka tie asociējas ar sabiedrības elites daļu. Piemēram, Apvienotajā Karalistē angļu valodas pieņemtais izrunas veids tiek asociēts ar tradicionālo augstāko šķiru.
Akcents latviešu valodā labot šo sadaļu
Krievu valodas akcents latviešu valodā ir izplatīts lielajās pilsētās, kur vēsturisku apstākļu dēļ ir izveidojušās krievvalodīgo kopienas. Turklāt ilgu laiku mazākumtautību skolās latviešu valoda tika mācīta kā otrā valoda, tāpēc bērni nevarēja pilnībā apgūt visus valodas aspektus, kā arī tradicionālo izrunu.
Krievu valodas akcents latviešu valodā var izpausties ar vairākām iezīmēm:
1. Skaņu izruna:
- Krievvalodīgie var nepareizi izrunāt latviešu valodas diftongus, aizstājot tos ar vienkāršākām skaņām.
- Skaņu "h" var izrunāt kā "g" (piem., hipotēze — gipotēze (гипотеза).
- Nepareiza latviešu garumzīmju izruna, jo krievu valodā nav analogu.
2. Intonācija un uzsvars:
- Uzsvars krievu valodā ir fiksēts, savukārt latviešu valodā tas biežāk ir uz pirmās zilbes. Krievvalodīgie var pārnest šo uzsvaru uz latviešu vārdiem.
- Krievvalodīgie bieži pārņem intonācijas modeļus no krievu valodas, kas latviešu valodā runājošajiem dažkārt izklausās sveši.
3. Gramatika un vārdu krājums:
- Iespējamas kļūdas prievārdu un apstākļu lietojumā, jo latviešu valodas deklinācijas sistēma atšķiras no krievu valodas.
- Frāžu/vārdu aizguvumi no krievu valodas.
Atsauces labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Akcents.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)