Ringolds Kalnings
Ringolds Kalnings (1873. gada 25. oktobris — 1940. gada 24. augusts) bija Latvijas politiķis, vairākkārtējs Latvijas finanšu ministrs 1920. gadu sākumā. Pirmais Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs.
| Ringolds Kalnings | |
|---|---|
 | |
| Latvijas finanšu ministrs | |
| Amatā 1921. gada 21. marts — 1922. gada 9. septembris | |
| Premjerministrs | Zigfrīds Anna Meierovics |
| Priekštecis | Kārlis Puriņš |
| Pēctecis | Alfrēds Riekstiņš |
| Amatā 1924. gada 7. janvāris — 1924. gada 18. decembris | |
| Prezidents | Jānis Čakste |
| Premjerministrs | Voldemārs Zāmuēls |
| Priekštecis | Hermanis Punga |
| Pēctecis | Jānis Blumbergs |
| Dzimšanas dati | 1873. gada 25. oktobrī Rīga, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati | 1940. gada 24. augustā (66 gadu vecumā).svg){kind=small} Belgrada, Dienvidslāvija (tagad  Serbija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Bezpartijiskais Nacionālais centrs, Nacionālā apvienība |
| Profesija | ekonomists |
| Augstskola | Rīgas Politehniskais institūts |
Biogrāfija
labot šo sadaļuRingolds Kalnings ir dzimis 1873. gada 25. oktobrī Rīgā. Viņš bija advokāta un Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Krišjāņa Kalniņa dēls. Mācījās Rīgas Nikolaja ģimnāzijā un Rīgas Politehniskajā institūtā (1893—1897). Pēc studiju pabeigšanas pārcēlās uz Pēterburgu, darbojās dažādos uzņēmumos un bija akciju sabiedrības dibinātājs.[1] Pēc Latvijas Republikas dibināšanas Kalnings atgriezies dzimtenē, 1921. gada martā viņš kļuva par finanšu ministru Z. A. Meierovica vadītajā valdībā. Amatā viņš palika līdz 1922. gada septembrim. Kalninga darbības laikā tika īstenoti taupības pasākumi un ieviesta nacionālā valūta — lats —, kuras vērtība tika piesaistīta zelta tirgus vērtībai, padarot to par stabilu valūtu.[1]
1922. gadā piedalījies 1. Saeimas vēlēšanās un ievēlēts no partijas "Bezpartijiskais nacionālais centrs" saraksta. Ievēlēts ārlietu, finanšu un budžeta komisijās.[2] 1923. gadā, kad tika izveidota Latvijas Banka, Kalnings kļuva par pirmo tās padomes priekšsēdētāju. Viņu amatā nomainīja trīs gadus vēlāk.[3] 1924. gada janvārī Kalnings atgriezās finanšu ministra amatā Voldemāra Zāmuēla valdībā, taču amatā pabija nepilnu gadu, jo Ministru prezidents decembrī demisionēja. 1925. gadā Kalnings piedalījās kārtējās Saeimas vēlēšanās, šoreiz no "Nacionālās apvienības" saraksta. Ievēlēts par 2. Saeimas deputātu, strādājis budžeta komisijā.[4]
1936. gadā, sakarā ar parādu vairāku tūkstošu latu apmērā, tiesā tika izskatīta R. Kalninga maksātnespēja. Kalnings bija pametis valsti un tiesas sēdēs nepiedalījās.[5][6]
Kalnings bija latviešu studentu korporācijas Selonija biedrs.
Kopš 1930. gada ārstējās ārzemēs. Miris 1940. gada 24. augustā Belgradā, Dienvidslāvijas Karalistē.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Jaunie ministri». Valdības Vēstnesis. 1924. gada 29. janvārī.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima.
- ↑ «Latvijas Bankas vēsture». Latvijas Banka. Skatīts: 2011.11.08.[novecojusi saite]
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
- ↑ «Ringolda Kalninga maksātnespējas lieta». Jaunākās Ziņas. 1936. gada 3. decembrī.
- ↑ «Ringolds Kalnings — maksātnespējīgs parādnieks?». Jaunākās Ziņas. 1936. gada 24. novembrī.
- ↑ R. Treijs. Latvijas valsts un tās vīri: Latvijas republikas valdības. Ministri savos darbos : 1918.-1940. R., 1998. — 85-88.lpp.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Kārlis Puriņš Hermanis Punga | Latvijas finanšu ministrs 1921. gada 21. marts — 1922. gada 9. septembris 1924. gada 7. janvāris — 1924. gada 18. decembris | Pēctecis: Alfrēds Riekstiņš Jānis Blumbergs |