Krievijas Federācijas republikas

Pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma vairākās republikās, īpaši Tatarstānā, Baškortostānā, Jakutijā (Sahā) un Čečenijā pastāvēja spēcīgas neatkarības kustības, kuras dažādi apspieda. 1990. gada 30. augustā Tatārijas APSR parlaments pieņēma deklarāciju par Tatārijas PSR valstisko suverenitāti. 1991. gada 24. maijā Krievijas PFSR konstitūcijas grozījumos visas autonomās PSR pārdēvēja par padomju sociālistiskajām republikām Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas sastāvā. 1991. gada 8./9. jūnijā izveidojās čečenu republika Ičkērija, kas pēc mēneša pasludināja valstisko neatkarību. 1991. gada jūlijā daļa PSR vēlējās parakstīt Gorbačova virzīto Savienības līgumu kā līdztiesīgi subjekti, bet Augusta puča dēļ šis līgums netika parakstīts. 1992. gada 21. marta Tatārijas PSR iedzīvotāji referendumā nobalsoja par valstīsko suverenitāti (61,39% par). 1992. gada 31. martā gandrīz visas Krievijas Federācijas republikas, izņemot Ičkēriju un Tatarstānu, parakstīja līgumu par Krievijas Federācijas federālo orgānu un suverēno republiku pilnvaru norobežošanu (krievu: Договор о разграничении предметов ведения и полномочий между федеральными органами государственной власти Российской Федерации и органами власти суверенных республик в составе Российской Федерации). Čečenijas noturēšanai Krievijas Federācijā bija nepieciešami divi Čečenijas kari.

Borisa Jeļcina liberālās varas laikā pieņemtā konstitūcija sākotnēji republikām deva lielu patstāvību, kas veidojoties Vladimira Putina autoritārajam režīmam, tiek aizvien vairāk ierobežota. Lielākā šo republiku daļa pastāv mazākumtautību apdzīvotos reģionos, tā pildot etnisko autonomiju funkciju. Taču ir arī republikas, kurās iedzīvotāju vairākums ir etniskie krievi. Atšķirībā no pārējiem federālajiem subjektiem (apgabaliem un pilsētām), republikām ir tiesības uz savu nacionālo valodu un konstitūciju.

2000. gadā Putins izveidoja astoņus federālos apgabalus, kuru administratīvajā pakļautībā atrodās arī republikas, 2001. gadā Krievijas Federācijas Konstitucionālā tiesa anulēja Tatarstānas Republikas konstitūciju. Līdz 2010. gadam republiku vadītāju tituls bija "prezidents". Republiku parlamenti sākotnēji bieži pieņēma likumus, kas bija pretrunā ar federālajiem likumiem, un republiku prezidenti baudīja lielu vietējo varu. Putina varas laikā republikām piešķirtās autonomiju tiesības pakāpeniski beidzās, un to vadītājus daudzviet ieceļ Krievijas prezidents, lai arī dažu republiku vadītājus joprojām ievēl iedzīvotāji.