Pjērs Trido
Žozefs Filips Pjērs Īvs Eliots Trido (franču: Joseph Philippe Pierre Yves Elliott Trudeau; 1919. gada 18. oktobris—2000. gada 28. septembris), bieži saukts arī tikai iniciāļos PET,[1][2][3] bija Kanādas politiķis, 15. Kanādas premjerministrs (1968—1979 un 1980—1984). Ar amatā pavadītiem 15 gadiem un 164 dienām viņš ir trešais amatā ilgāko laiku pavadījušais Kanādas premjerministrs.
| Pjērs Eliots Trido Pierre Elliott Trudeau | |
|---|---|
 Pjērs Trido 1980. gadā | |
| Kanādas premjerministrs | |
| Amatā 1980. gada 3. marts — 1984. gada 30. jūnijs | |
| Monarhs | Elizabete II |
| Priekštecis | Džo Klārks |
| Pēctecis | Džons Tērners |
| Amatā 1968. gada 20. aprīlis — 1979. gada 4. jūnijs | |
| Monarhs | Elizabete II |
| Priekštecis | Lesters Pīrsons |
| Pēctecis | Džo Klārks |
| Dzimšanas dati | 1919. gada 18. oktobrī Monreāla, Kvebeka, Kanāda |
| Miršanas dati | 2000. gada 28. septembrī (80 gadu vecumā) Monreāla, Kvebeka, Kanāda |
| Politiskā partija | Kanādas liberālā partija |
| Tēvs | Šarls Emils Trido |
| Māte | Greisa Eliota |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Margareta Sinklēra (1971–1984, šķīrušies 1977. gadā) |
| Bērni | 4 (ieskaitot Žistēnu Trido) |
| Profesija | jurists, advokāts, akadēmiķis, žurnālists, politiķis |
| Augstskola | |
| Reliģija | Romas Katoļu baznīca |
| Paraksts |  |
Trido atpazīstamību ieguva kā jurists, intelektuālis un Kvebekas politikas aktīvists. 1960. gados viņš uzsāka darbību federālajā politikā, pievienojoties Kanādas liberālajai partijai. Viņš kļuva par Lestera Pīrsona parlamentāro sekretāru un vēlāk kļuva par tieslietu ministru viņa valdībā. Trido kļuva par plašsaziņas līdzekļu sensāciju un 1968. gadā pārņēma liberāļu vadību. No 1960. gadu beigām līdz 1980. gadu vidum viņa personība nepieredzētā mērogā dominēja Kanādas politikā. Lai arī viņa moto bija "Saprāts pirms kaisles (angļu: Reason before passion)",[4] viņa personība un politiskā karjera Kanādā izraisīja polarizējošu reakciju.
Trido atbalstītāji uzsver viņa intelektuālo spēku[5] un viņa politisko izmanību, saglabājot tautas vienotību pret Kvebekas neatkarības kustību, tiekot galā ar terorisma krīzi, veicinot vienotas Kanādas identitāti un panākot visaptverošu institucionālo reformu, tostarp oficiālās divvalodības īstenošanu, konstitūcijas izmaiņu īstenošanu, kas panāca pilnīgu neatkarību no Lielbritānijas un Tiesību un brīvību hartas izveidi.[6] Kritiķi uzsver viņa augstprātību, nepareizu ekonomikas virzību un pārmērīgu lēmumu pieņemšanas centralizāciju, kaitējot Kvebekas kultūrai un prēriju ekonomikai.[7] No politikas viņš aizgāja 1984. gadā, kad viņu nomainīja Džons Tērners.
Viņa vecākais dēls Žistēns Trido 2015. gada federālajās vēlēšanās kļuva par 23. un pašreizējo premjerministru. Viņš ir pirmais Kanādas premjerministrs, kurš saistīts ar kādu no iepriekšējajiem premjerministriem.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Robert Collison. «New books put Trudeaumania in fresh perspective». Toronto Star, 2016-11-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-08-07. Skatīts: 2017-08-07.
- ↑ «Deborah Coyne, mère de l'enfant illégitime de PET, sera candidate». TVA Nouvelles. Montreal. 2012-06-27. Skatīts: 2017-08-07.
- ↑ Clairandrée Cauchy. «L'aéroport de Dorval devient l'aéroport PET». Le Devoir (Montreal), 2003-08-23. Skatīts: 2017-08-07.
- ↑ Kaufman (2000-09-29)
- ↑ Mallick (2000-09-30), P04. lpp.
- ↑ The Globe and Mail (2000-09-29), A20. lpp.
- ↑ Fortin (2000-10-09), A17. lpp.
Bibliogrāfija labot šo sadaļu
- Michael T. Kaufman. «Pierre Trudeau Is Dead at 80: Dashing Fighter for Canada». The New York Times (New York), 2000-09-29. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-08-12. Skatīts: 2012-08-12.
- Heather Mallick. «Trudeau made intellect interesting». The Globe and Mail (Toronto), 2000-09-30. P04. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-08-12. Skatīts: 2012-08-12.
- Editorial Staff. «The elements that made Pierre Trudeau great». The Globe and Mail (Toronto), 2000-09-29. A20. lpp.
- Pierre Fortin. «Grounds for success». The Globe and Mail, 2000-10-09. A17. lpp.