Armēnijas vēsture

No 9. līdz 6. gadsimtam mūsdienu Armēnijas un kurdu apdzīvotajā Turcijas, Irānas un Irākas teritorijā pastāvēja Urartu lielvalsts ar galvaspilsētu Tušpu (tagadējā Vana).5. gadsimtā p.m.ē. armēņu valsts bija atkarīga no Asīrijas un Babilonas lielvalstīm, vēlāk tā bija satrapija Ahemenīdu Persijas impērijā, līdz to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs.

4.-3. gadsimta p.m.ē. mijā Armēnija atguva suverenitāti ar Ervanduni dinastiju tronī. 3. gadsimta p.m.ē. beigās to iekaroja Seleikīdu impērijas valdnieks Antiohs III Lielais, taču kad seleikīdi 190. g.p.m.ē. pie Magnezijas cieta sakāvi karā ar Romas impēriju, Armēnijas stratēgs Artašess 189. gadā p.m.ē. tika kronēts par Armēnijas valdnieku. Viņa valsti dēvēja par Lielarmēniju (Մեծ Հայք), lai atšķirtu to no t.s. Mazās Armēnijas rietumos no Eifratas, kur valdīja Antioha radinieks Mitridats.Lielāko varenību Lielarmēnija sasniedza valdnieka Tigrana II laikā (95. - 56. gadā p.m.ē.), kad tās robežas pletās no Kaspijas jūras līdz Vidusjūrai.1. gadsimtā m.ē. Lielarmēnija kļuva par Romas impērijas vasaļvalsti, bet 114. gadā par Romas impērijas Armēnijas provinci, taču jau pēc pārdesmit gadiem ar Partas impērijas atbalstu tā atguva suverenitāti.301. gadā valdnieks Trdats III (Տրդատ Գ Մեծ, 286-330) par valsts oficiālo reliģiju pasludināja kristietību — Armēnija ir pirmā valsts pasaulē, kura ieviesusi kristietību kā valsts reliģiju. 387. gadā Lielarmēniju iekaroja un sadalīja savā starpā Bizantijas impērija un Persijas Sasanīdu valsts.

862. gadā Armēnijas kņazs Bagratuni tika paaugstināts par "kņazu kņazu", bet 885. gadā abas tābrīža vietējās lielvalstis, Bizantija un Abasīdu Kalifāts, atzina viņu par karali. Izveidojās Armēnijas karaliste Ašota Bagratuni vadībā. 1064.—1071. gadā Armēniju, izņemot dažas sīkas armēņu vasaļkaralistes, kā Sjunikas un Arcahas karalisti, iekaroja seldžuki vai sagrāba citi kaimiņi. Apmēram 1080.—1375. gados pastāvēja armēņu karaliste (cariste) Kilikijā mūsdienu dienvidu Turcijā.

16. gadsimtā Lielarmēnijas teritoriju sadalīja Persijas un Osmaņu impērijas, bet pēc 1826.-28. gada krievu-persiešu kara un 1828.-29. gada krievu—turku kara Aizkaukāzu daļēji iekaroja Krievijas Impērija. 1829. gadā Krievijas valdība nosūtīja Tērbatas Universitātes profesoru Frīdrihu Parotu uz Persijai un Turcijai atņemto Armēnijas daļu, lai viņš pirmais uzkāptu Ararata kalna virsotnē un izmērītu tā augstumu.

Liela loma pirmo armēņu nacionālo karaspēka vienību organizēšanā bija latviešu virsniekam Voldemāram Ozolam, kas Kaukāza frontē plānoja 1916. gada janvāra Vanas un Erzurumas ieņemšanas operācijas pret Osmaņu impērijas karaspēku.^[1]

1914. gadā Krievijas Impērijā dzīvoja ap 2 miljoniem armēņu, no kuriem 1,78 miljoni dzīvoja Kaukāza reģionā. Pirms kara Aizkaukāzā dzīvoja 1,68 miljoni armēņu, 1,71 miljons gruzīnu, 3,08 miljoni musulmaņu. Erevānas guberņā armēņi veidoja 60% iedzīvotāju, Elizabetpoles 33%, Tbilisi 28%, Karsas 30%. Tbilisi pilsētā armēņi bija lielākā grupa, veidojot 45% iedzīvotāju. Musulmaņi veidoja zemes īpašnieku šķiru, kamēr armēņi bija bezzemnieki, kas šo zemi nomāja, kā arī pilsētu buržuāzijas un komercijas lielākie pārstāvji. Pieaugošā armēņu buržuāzijas turība noveda pie viņu konkurences ar gruzīnu aristokrātiju.^[2]

Arī Osmaņu impērijā dzīvoja ap diviem miljoniem armēņu, kas bija izkliedēti pa Mazāzijas teritoriju. Lielas armēņu kopienas dzīvoja Konstantinopolē un Kilikijā, kur bija pastāvējusi viduslaiku armēņu karaliste. Lielākā armēņu daļa dzīvoja senajās augstkalnes zemēs, kas veidoja sešus vilajetus. 19.gs. viņus aizvien vairāk apdraudēja kurdu klejotāju bandas. 19.gs. otrā puse iezīmēja Osmaņu impērijas sabrukumu, kamēr armēņu tautā sākās intelektuālā atmoda, uzplauka inteliģence. Veidojās politiskās partijas, kas pieprasīja armēņu autonomiju vai neatkarību. Eiropas lielvalstu spiediena rezultātā 1895. gadā sultāns Abdulhamids II piešķīra armēņiem virkni brīvību. Kad armēņi pieprasīja to ātrāku īstenošanu, sākās slaktiņi kuros nogalināja 150-300 000 armēņu. Armēņi sākotnēji apsveica 1908. gada Jauno turku revolūciju, kas solīja ieviest konstitucionālu režīmu. Eiropas lielvalstis 1914. gada februārī piespieda osmaņus pieņemt jaunu armēņu reformu plānu, kas armēņiem dotu plašu kultūras autonomiju, bet sešus vilajetus apvienotu divos reģionos, kuru pārvaldē piedalītos Eiropas pārstāvji.^[2]

Pirmā pasaules karas sākums un osmaņu karaspēka smagie zaudējumi Kaukāza kampaņā radīja priekšnosacījumus Jauno turku īstenotajam armēņu genocīdam, kas sākās 1915. gada aprīlī. Aizbildinoties ar armēņu lojalitātes trūkumu, tos pavēlēja deportēt no sešiem vilajetiem. Pilsētās armēņus masveidā arestēja un nogalināja. Krievijas veiksmīgais iebrukums Vanas apgabalā ļāva gandrīz 200 000 armēņiem bēgt uz Aizkaukāzu.

Krievijas Impērijas armijā dienēja ap 100 000 armēņu. Vēl septiņi armēņu brīvprātīgo pulki tika izveidoti ar mērķi palīdzēt Rietumarmēnijas atbrīvošanā. 1916. gadā šos pulkus pavēlēja izformēt, apspieda armēņu aktivitātes un ieviesa preses cenzūru. Lai arī armēņi to nezināja, bet šo lēmumu iemesls bija Krievijas, Lielbritānijas un Francijas noslēgtā Saiksa-Piko-Sazonova vienošanās, kas Rietumarmēniju paredzēja nodot Krievijai, kuras valdība šeit plānoja nevis autonomiju genocīdu izdzīvojušajiem armēņiem, bet jaunu koloniju krievu un kazaku zemniekiem. 1916. gada vasarā Krievija šīs teritorijas lielāko daļu bija iekarojusi, un armēņu palīdzība vairs nebija nepieciešama.^[2]

1917. gada 26. aprīlī jaunā Krievijas Pagaidu valdība iekarotajā Rietumarmēnijā izveidoja civilās pārvaldes orgānus, kuros amatus ļāva ieņemt armēņiem. Arī armēņu bēgļiem tagad ļāva atgriezties krievu iekarotajās teritorijās. Līdz 1917. gada beigām 150 000 bēgļu atgriezās Vanas, Erzurumas un Bitlisas apgabalos. Šajā laikā Krievijas armijā sākās revolucionārais sabrukums. Armēņu pārstāvji pārliecināja Pagaidu valdību nosūtīt armēņu kareivjus no Eiropas Austrumu frontes uz Kaukāza fronti. Šīs pārgrupēšanās laikā notika Oktobra revolūcija. Reaģējot uz to, armēņu politiķi no visām partijām (boļševiki nepiedalījās) Oktobrī Tbilisi sasauca Armēņu Nacionālo Kongresu, kas aicināja Aizkaukāza guberņas pārveidot veidot pēc nacionālā principa un nodibināja Armēņu Nacionālo Padomi. To veidoja 15 pārstāvji, no kuriem 6 bija no Dašnak, pa 2 no Tautas, Eseru un Sociāldemokrātu partijām, kā arī 3 vietas bezpartejiskajiem.

1917. gada novembrī Aizkaukāzā notika Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Gruzīnu sociāldemokrāti, musulmaņu Musavat un armēņu Dašnak kopā ieguva ap 75% balsu. Dašnak bija dibināts Tbilisi un koncentrējās uz Rietumarmēnijas atbrīvošanu. Tikai tas, ka kopā tika skaitītas arī armijas krievu kareivju balsis, palielināja eseru un boļševiku rezultātus.

• Sociāldemokrāti – 661 934
• Musavat – 615 816
• Dašnak – 558 440
• Musulmaņu sociālistu bloks – 159 770
• Eseri – 117 522
• Boļševiki – 93 581^[2]

Ļeņins aizstāvēja ideju par Krievijas karaspēka izvešanu no osmaņu teritorijas un katras tautas tiesības uz pašnoteikšanos. Smags trieciens bija 1918. gada 3. marta Brestļitovskas miera līgums, ar kuriem Padomju Krievija, lai arī tā nekontrolēja Aizkaukāzu, atteicās no teritorijām, kuras Krievija bija iekarojusi pēc 1877. gada. 1918. gada novembrī Tbilisi nodibināja vietējo varu – Aizkaukāza Komisariātu, kas paziņoja, ka darbosies līdz demokrātiskas Krievijas nodibināšanai. Komisariātu veidoja 3 gruzīni, 3 musulmaņi, 3 armēņi un 2 krievi. Komisariāts un tam sekojošais Aizkaukāza Sejms uzstāja, ka joprojām ir Krievijas daļa, taču nepieciešamība veikt sarunas ar osmaņiem, viņus virzīja neatkarības virzienā. Armēņi pilnībā noraidīja iespēju atdalīties no Krievijas, jo tikai tā spētu atgūt Rietumarmēniju un nodrošināt drošību. Līdzīgos uzskatos bija gruzīni, bet musulmaņi aizvien vairāk nosvērās uz osmaņu pusi.

Komisariāts un Krievijas Kaukāza armijas vadība noslēdza Erzindžanas pamieru ar osmaņiem. Tā kā Krievijas kareivji masveidā dezertēja, uz fronti nosūtīja nelielas gruzīnu un armēņu brīvprātīgo vienības.

1918. gada sākumā osmaņi Komisariātam piedāvāja sākt tiešas miera sarunas. Aizkaukāza Sejma gruzīnu un musulmaņu vairākums paziņoja, ka atteiksies no iekarotās Rietumarmēnijas un vienosies par mieru 1914. gada robežās un autonomijas garantijas Rietumarmēnijas armēņiem. Aizkaukāza delegācijai dodoties uz Trabzonas miera konferenci pienāca ziņas par boļševiku noslēgto Brestļitovskas mieru. Sarunās atkal iezīmējās musulmaņu delegātu gatavība ciešai sadarbībai un informācijas apmaiņai ar osmaņiem. Gruzīni neiebilda turku prasībām, jo tās koncentrējās uz armēņu teritorijām. Armēņi atteicās atteikties no spēcīgā Karsas cietokšņa, kas aizsargāja visu reģionu. Osmaņi uzbrukumā ātri atguva visu Rietumarmēniju un sasniedza 1914. gada robežu. Aizkaukāza delegācijas vadītājs Akakijs Čhenkeli bija spiests paziņot, ka pieņem Brestļitovskas līguma noteiktās robežas, lai pasargātu svarīgo Batumi ostu no krišanas osmaņu rokās. Aizkaukāza Sejmā gruzīni un armēņi noraidīja šādas piekāpšanās iespēju, kamēr musulmaņi paziņoja, ka pret osmaņiem nekaros. Sejms pavēlēja izbeigt sarunas un paziņoja par karu pret osmaņiem.^[2]

14. aprīlī osmaņi sagrāba Batumi, kas uzreiz atvēsināja gruzīnu kareivīgumu. Viņi tagad bija gatavi piekāpties osmaņu prasībām – pasludināt Aizkaukāza neatkarību un atkāpties uz 1877. gada robežām. Armēņi izteica protestu, taču piekrita Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas neatkarības pasludināšanai 22. aprīlī.

1918. gada 30. maijā armēņu nacionālisti nodibināja Armēnijas Pirmo republiku.

Pamatraksts: Armēnijas PSR

1920. gadā Armēnijas Pirmo republiku okupēja Sarkanā armija. 1921. gada 16. martā pēc Krievijas-Turcijas draudzības līguma parakstīšanas Nahičevanu iekļāva Azerbaidžānas PSR sastāvā, bet pēc 1921. gada 13. oktobrī parakstītā Karsas miera līguma vēsturiski armēņu apdzīvoto Karsas apgabalu iekļāva Turcijas sastāvā. 1922. gadā Armēnijas PSR tika iekļauta Aizkaukāza PFSR sastāvā.

Armēņu genocīda un Pirmā pasaules kara rezultātā vairāk nekā miljons armēņu bēgļu izklīda pa pasauli, daudzi atrada mājas Tuvajos Austrumos, citi Balkānos un Francijā. Ievērojamas armēņu diasporas izveidojās 25 valstīs. Genocīds un karš Armēnijas Pirmo republiku pārpludināja ar vismaz 300 000 bēgļu. Nodibinoties padomju varai, turpinājās neliela armēņu imigrācija. Līdz 1936. gadam Armēnijā ieradās 42 200 armēņi.

Otrajam pasaules karam tuvojoties noslēgumam, padomju varasiestādēm kļuva skaidri milzīgie civiliedzīvotāju zaudējumi. Imigranti no ārzemēm kaut vai nedaudz varētu šos zaudējumus kompensēt. Kara laikā Armēnija bija zaudējusi 170 000 cilvēku.^[3]

No 1945. līdz 1948. gadam PSRS organizēja aktīvu kampaņu trimdas armēņu pārvietošanai uz Armēnijas PSR. No cerētajiem 300-400 000 ieceļotāju, ieradās mazāk par 87 000. Šis laiks sakrita ar PSRS uzvaru karā un teritoriālajām pretenzijām pret Turciju, kas izraisīja Turcijas jūras šaurumu krīzi. Liela daļa iebraucēju domāja, ka PSRS no turkiem atgūs Rietumarmēnijas zemes un Armēnija sasniegs 1920. gadā apsolītās robežas. Lomu nospēlēja arī armēņu baznīcas vadītāji, kas mudināja armēņus doties uz Armēniju. Papildus patriotismam, vēlmi pārcelties uz PSRS veicināja pilsoņu karš Grieķijā, nestabilā situācija jaunajās Sīrijas un Libānas republikās un padomju karaspēka klātbūtne Irānas ziemeļos.

Ideju par armēņu pārcelšanos PSRS vadība apstiprināja 1944. gadā un 1945. gadā sākās kampaņa pārcelšanās veicināšanai. Armēnijas PSR pārstāvji ieradās Sīrijā, Irānā, Libānā, Ēģiptē, Grieķijā, Kiprā, Francijā un citur, kur sāka organizēt pārcelšanos. Aktīvu pārcelšanos plānoja veikt arī no padomju ietekmē nonākušās Rumānijas un Bulgārijas. Cerot uz lielu armēņu pieplūdumu, Armēnijas PSR vadība Maskavā lūdza veikt Kalnu Karabahas pievienošanu Armēnijai. No 26 000 kv.km. turku teritorijas, uz kuriem pretendēja PSRS, Armēnijai bija paredzēto 20,5 bet Gruzijai 5,5 tūkstoši. 1945. gada 21. novembrī PSRS vadība apstiprināja armēņu pārcelšanās likumprojektu. Turpmāk pieņēma vēl vairākus lēmums par armēņu pārvietošanu, dzīves apstākļu nodrošināšanu un padomju pilsonības piešķiršanu.

Līdz 1946. gada 1. martam PSRS bija ieradušies 25 000 armēņu, no kuriem līdz 1. augustam Armēnijā ieradās tikai 2045. Pārējie vēl bija ceļā vai tika pārbaudīti. Līdz 1948. jūnijam PSRS ieradās 86 346 armēņi. 1948. gadā ieceļotāju plūsma strauji samazinājās un 1949. gada 13. novembrī Politbirojs izbeidza armēņu uzņemšanu.^[4] Lielākā daļa Irānas armēņu ieradās PSRS kopā ar no turienes izvesto padomju armiju 1946. gada pirmajā pusē. Sauszemes imigrantiem ierašanās punkts bija Džulfa. No citurienes armēņi ieradās ar kuģiem, piestājot Batumi ostā un Erevānu sasniedzot ar vilcienu. 1946. gadā ieradās 50 918 armēņi, no kuriem 20 597 no Irānas, 19 253 no Sīrijas un Libānas, 4974 no Grieķijas, 4383 no Bulgārijas, 1738 no Rumānijas. 1947. gadā ieradās 35 422. Līdz 1948. gada 20. janvārim bija ieradušies 86 364 cilvēki - 32 238 no Sīrijas un Libānas, 4383 no Bulgārijas, 20 597 no Irānas, 1783 no Rumānijas, 18 215 no Grieķijas, 5260 no Francijas, 1669 no Ēģiptes, 1250 no Palestīnas, 856 no Irākas, 151 no ASV un 16 no Ķīnas. 1948. gadā vēl 1046 ieradās no Rumānijas, 2023 no Ēģiptes un 23 no Ķīnas. 1949. gadā 162 no ASV.^[3] Ieceļotājiem parasti piešķīra dzīvesvietu, vai piešķīra kredītus mājas celtniecībai. Viņiem piešķīra nodokļu atvieglojumus. Daudzi ieceļotāji ātri vīlās padomju realitātē, un pēc Staļina nāves ākās pieprasījumi ļaut pamest PSRS.^[5] Padomju realitāte sākās jau Batumi ostā. Daudzi imigranti atklāja, ka viņu čemodāni ir izzagti. Visas ievestās mantas, īpaši literatūru, pārbaudīja. Ieceļotājus no Eiropas šokēja sliktie sadzīves apstākļi, labierīcību un elektrības problēmas. Kredīti nesedza visas celtniecības izmaksas, trūka būvmateriāli, ģimenes dzīvoja nepabeigtās ēkās. Taču daudziem ieceļotājiem, īpaši no Tuvajiem Austrumiem, pat padomju nabadzība bija labāka par iepriekšējiem dzīves apstākļiem.^[3]

Armēņu skaita palielināšanās noveda pie divām deportācijas kampaņām. Armēnija bija pārapdzīvota un 1947. gada 23. decembrī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu par 100 000 Armēnijas azerbaidžāņu "brīvprātīgu" pārvietošanu un Azerbaidžānas PSR nākamo trīs gadu laikā. Reāli pārvietoja 144 654 azerbaidžāņus. 1948. gadā 24 631. 1949. gadā 54 373. 1950. gadā 65 650.^[4]

Jau 1947. gadā veica no ārzemēm ieradušos armēņu pārvietošanu no Turcijas un Irānas pierobežas apgabaliem dziļāk iekšzemē. Tam sekoja 1949. gada 29. maija PSRS Ministru padomes lēmums par politiski neuzticamo personu deportāciju no Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas PSR pēc kura deportēja 57,7 tūkstošus cilvēku, no kuriem armēņi veidoja 15 485. 5. jūnijā pieņēma papildus lēmumu par armēņu ar Grieķijas un Turcijas (vai bez pilsonības) armēņu deportāciju galvenokārt uz Altaja novadu un Kazahiju. Tie bija vēl 1454 cilvēki. Deportētajiem piešķīra naudas kredītus jauno māju un dzīvokļu remontam kā arī mājlopu iegādei. Deportēto izvietošanas noteikumi paredzēja nepieļaut tautību sajaukšanos, tāpēc Altajā izveidojās armēņu kompakti apdzīvoti rajoni. Sākoties destaļinizācijai 1954.-58. gados armēņu izsūtītos atbrīvoja no uzliktajiem pārvietošanās aizliegumiem un lielākā daļa atgriezās Armēnijā. 2010. gadā Altajā dzīvoja 7640 armēņi. ^[4]

Armēnija atguva suverenitāti pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Kad 1991. gada 2. septembrī Kalnu Karabaha pasludināja neatkarību no Azerbaidžānas, sākās Karabahas karš (1991-1994). Trešdaļu uguns pārtraukšanas līnijas, pēc pamiera, kurš tika noslēgts 1994. gada 12. maijā, kontrolē Armēnijas Republikas vienības.Kopš 2009. gada Armēnija piedalās gan Austrumu partnerības sadarbības programmā ar Eiropas Savienības valstīm, gan arī kopš 2015. gada Eirāzijas ekonomiskās savienības programmā ar NVS valstīm.

• 
  Urartija jeb Urartu lielvalsts 9.-6. gadsimtā p.m.ē.
• 
  Lielarmēnijas valsts valdnieka Tigrana II laikā (95. - 56. gadā p.m.ē.).
• 
  Armēnija 13. gadsimtā, sadalīta starp Gruzijas (Somekhi, oranža) un kurdu dinastijas pārvaldīto daļu (Shah-i-Armen, sārta)
• 
  Armēnija 1740. gadā, sadalīta starp Persiju (Armenia Orientalis, Armenie Persane) un Osmaņu impēriju (Armenia Occidentalis, Armenie Turque)
• 
  Krievijas Impērijā 1828. gadā iekļautā Armēnijas daļa (apgabals)
• 
  Armēņu genocīds Osmaņu impērijā (1915)
• 
  Armēnijas Pirmās republikas teritorija 1918.-1920. gadā
• 
  Sevras līgumā (1920) plānotā Armēnijas teritorija

Museum of Repatriation